art is joy

rokudzelži uz rokām. apkārt restes, svītraini krekli, ieslodzīta starp daudz stāstiem, īstiem un neīstiem, starp daudz cilvēkiem, draugiem un ienaidniekiem, klusumā, kur nav neviena, tik es, tu un vēl kāds. pati sevi ieslodzījusi, viņa klīst no vienas ēkas uz citu. no viena uz otru. it kā viss tik tuvs, bet tajā pašā laikā svešs. un viņa nomaldījusies savā jūtu pasaulē. vairs īsti nesaprot, ko jūt. it kā gribas kliegt: "Es jūtu!", bet uz pleca kaut kas čukst vēl ne. par agru. bet tās sajūtas tik stipras, ka liek jukt prātā. tik daudz vārdu, ko pateikt, bet...tāds klusums. nespēju. nespēju pateikt. pat nezinu, ko teikt. kaut gan zinu, bet negribu. tik sarežģīti, grūti, kaut gan tajā pašā laikā ļoti vienkārši, tik jāsāk runāt. bet sākt runāt un pateikt kā jūties ir tikpat grūti kā spert pirmos soļus savā pirmajā dzīves gadiņā. tu nezini, ko tavi vārdi īsti pateiks. tu zini, ko domā, ko jūti, bet tu nezini kā otrs to uztvers. tik daudz pretrunu. kādus pāris gadus atp

maziem jaukiem solīšiem, tie pielavās pie tevis, čukst tev ausī visādas blēņas, un tu tik klausies, tas tik aizraujoši, viss košāks šķiet, mazie jaukie, tas nekas slikts, mazs un jauks, posta visu, kas stāv ceļā posta mani, Tevi - MŪS, bet tāpat mēs turpinam, ar katru dienu arvien labāk, ar katru dienu jau vairs neredzam, cik mazie jaukie, kļuvuši, lieli un sāpīgi. Vai maz man kādu vajag? Brīžiem šķiet, ja vēlos, lai man izdodasm tad man vienai jāiet šis ceļš un es nedrīkstu nevienam novirzīt manas domas no mērķa. Vientulība dažreiz ir pat ļoti laba, tā tev palīdz aizdomāties par to, ko ikdienas steigā aizmirsti. Esmu daudz domājusi, es laikam, domāju visu laiku, man jāpārstāj domāt. Un es te tā izdomāju, varbūt, ne vienmēr ir labi būt labam un varbūt, ne vienmēr vajag būt labam. Tu nevari izglābt visu pasauli, Tu nevari palīdzēt visiem. Ja varētu, tad kur mans supermena tērps? Šis ir mans ceļš, kurš man jāiet vienai. Es taču nevarēšu darīt visu, ko vēlos, ja man sek

Jūtas, īstas, patiesas, tādas tikai pasakās. Es tādām vairs neticu. Es neticu, ka vīrietis var mīlēt sievieti un sieviete vīrieti. Manuprāt, mīlēt, tas nozīmē gaidīt kaut ko no otra. Bet patiesai mīlestībai nevajadzētu būt tādai, kura vēlas saņemt kaut ko pretī. Varbūt, man ir tikai 20 gadi un es neko nesaprotu, bet agrāk es domāju, ka mīlu, ka mīlu to puisi, kas dara mani laimīgu uz dažiem mēnešiem, man likās, jā, viņš mani nesāpinās - un? Kas notika? Viņš sāpināja. Bet nevar sapināt, ja nav jūtas, ir tikai pieķeršanās, sajūta, ka Tu bez otra nevari aizmigt, ka Tev blakus vajag viņa smaržu, bet patiesībā, Tu atdevi tik daudz no sevis, bet tajā pašā laikā to visu daļu, ko ziedoji otram Tu varēji paturēt ikai sev un pilnveidot sevi. Likt sev augt un augt. Un tajā pašā laikā redzēt, ka citi puiši Tevi iekāro, bet zināt, ka neviens no viņiem vairs nekad nevarēs iekarot Tavu sirdi, jo viņa ir tik daudz sāpināta, ka vairs nevēlas, lai viņai dara pāri. Tos mēnēšus ziedojot cilvēkam, ko uzska

Visapkārt tumšs un es pa vidu cenšos ieraudzīt gaismu. Kāpēc? Tāpēc, ka vēlos atrast sevi, šajā tumsā es nevaru atrast neko - pat pati sevi, ne. Cik gan skumji ir nevarēt atrast sevi. Tu sēdi uz krēsla, ko nepazīsti un kurš atrodas uz balkona, kas nav tavs, un, kas atrodas pilsētā, ko, pagaidām, tu vēl nespēj, nevari, nosaukt par mājām, jo nav neviena tāda vieta, ko tu pazītu pilnībā. Viss ir svešs. Ja agrāk es gāju, pa tumsu un redzēju ceļu, ko eju, pazinu sevi atspulgā - tad tagad es vairs nezinu NEKO. Visur gribas sniegt vienu atbildi un ta ir "NĒ". Man taču bail no visa tā, ko nepazīstu. Visa tā, kas svešs man šķiet. Un tā šeit sēžot un rakstot es pēkšņi sapratu, ka, mazliet, ilgojos pēc vietas, ko agrāk saucu par mājām, bet nu kurās jau ne-dzīvoju. Tur dzīvo manas istabas biedrenes, kuras mainījās, bet man vienmēr bija pavisam mīļas - ik katra no viņām bija, ir un būs PERSONĪBAS, tieši tādas pašas kā es, tik katra ar savu individuālo skatu uz dzīvi. Mēs dažreiz nespējām

Viņi, dejo kā pie aukliņām piesieti,  Marionetes,  Briesmīgā teātra izrādē,  Ar daudz izvirtībām, Bet tāpat tām, Nu tām marionetēm,  Smaids līdz trepēm, kas nekad nebeidzas. Paši nemanot par marionetēm kļuvuši. Viņiem vairs nav nekā. Tik sasodīti samaitātās naksnīgās Vecrīgas ielas un cilvēki, kas runā ne viņu mēlēs. Viņi - marionetes, staigā kā liek, nogurst un ne velna nezin, kas ir dzīve, jo ir kāds, kas rausta tās aukliņas. Katru vakaru marionetes iziet pastaigā un katru vakaru viņu asinīs plūst indes dzira un katru vakaru tas prieks, kas patiesībā nav prieks, bet gan izmisīgs sauciens pēc palīdzības. Viņas, šīs lelles ir pazudušas. Un es, Sofija, viena no šīm daudzajām marionetēm, kas cenšas noraut šīs aukliņas un atkal dzīvot. Kas vēlas to visu izbeigt, viena no daudzajām, kas vēlas tikt ārā no šīs lētās dzīves, lētajiem cilvēkiem, kam nauda pilnas kabatas un maki, bet viņi tāpat ir lētāki par pašu lētāko ubagu. Katras četras nedēļas dienas es uzvelku savu masku un

Dažreiz tu domā, ka sapņi nevar kļūt par īstenību, bet tad tu atver acis un redzi, ka kārtējais sapnis ir piepildījies. Dzīve ir kā stāsts, tu nekad nevari zināt kādas būs beigas un kad tās pienāks. Tā ir tā gardā odziņā, kas vienmēr ir tortes vidū, dēļ kuras vien ir vērts mīlēt dzīvi un mīlēt dzīvot. Piemēram, nesen piepildījās mans sapnis, es vēlējos kaut kādreiz satiktu cilvēku, kas būtu līdzīgs Samuelam Lī Džeksonam no filmas Black Snake Moan. Un ziniet, es tādu satiku. Satiku melnādainu vīrieti, kas man atgādināja to veco blūzmeni no filmas. Viņš man vienā vakarā iemācīja kā ir mīlēt sevi, kā ir just savu augumu mūzikas ritmā un iemīlēt to tādu kāds viņš ir. Saka, ka skaitļi nes veiksmi - tad lūk, mans skaitlis ir ''27''. Brīžos, kad jūtos vientuļi es cenšos atcerēties, ka ir daudz vientuļāki cilvēki par mani. Ir cilvēki, kam tiešām nav nekā - ne mājas, ne ģimenes- nekā. Taču, man, tomēr, ir mājas, man ir ģimene, un draugi, ko mīlēt. Es nemaz nevaru būt vientuļa.